Mūsdienās audzētie kvieši ir miljoniem cilvēku galvenais ēdiens, un tā izcelsmi var izsekot gandrīz 10000 gadus senā pagātnē.
![]()
Kviešu audzēšana aizsākās pirms aptuveni 10000 gadiem, un to izcelsme meklējama dienvidaustrumu Turcijā. Pirmos kviešus sauca par Einkorn (T. monococcum) un ģenētiski tie ir aprakstīti kā diploīds, kas satur divus pārus hromosomu. Apmēram tajā pašā laikā sāka audzēt arī Emmer kviešus (Triticum dicoccum). Tas iezīmēja jaunu ģenētiskās attīstības soli, jo Emmer bija dabiska hibridizācija starp divām savvaļas stiebrzālēm - Triticum urartu (cieši saistīta ar savvaļas Einkorn (T. boeoticum)) un Aegilops. Abas no šīm stiebrzālēm bija diploīdi, kas nozīmē, ka jaunā kviešu suga tagad bija tetraploīda, t.i. - tai bija četri hromosomu komplekti. Cietie kvieši arī ir tetraploīdi un arī to attīstība notikusi hibridizācijas ceļā - līdzīgi kā Emmer kviešiem.
Gadu gaitā zemnieki turpināja veikt atlasi no kviešu graudiem, kas izaudzēti viņu laukos un parādījuši labas īpašības – ir viegli novācami, ar labu ražību u.c., un tā sāka dominēt arvien jaunas kviešu šķirnes.
Audzētaju vidū par iecienītākajiem kļuva plēkšņu un parastie maizes kvieši. Šie divi atkal bija rezultāts, kas iegūts dabiskās hibridizācijas ceļā starp Emmer kviešiem un savvaļas kazas zāli Aegilops tauschii. Šīs hibridizācijas rezultātā no tetraploīda ieguva heksaploīdu, kas tagad satur sešus pārus hromosomu, t.i., 42 hromosomas, kas nedaudz atšķiras no sākotnējām sugām. Šo - daudzu gadu garumā notikušo - “dabisko” ģenētisko attīstību, kas bijusi ļoti veiksmīga tagad ar biotehnoloģijas palīdzību izmanto pētniecībā, lai, izmantojot mērķtiecīgu gēnu manipulāciju, ātrāk iegūtu jaunas un augstražīgas šķirnes.
